Māsiņ, Nāc Man Līdzi

Jūras krastā staigā tā
Dzintariņus lasīdam,
Zeļ un plaukst kā pavasaris, tā viņa zeļ.
Bāliņš zirga mugurā
Viens pats kalnus lejas gāž,
Jūras krastā noskatīja zelteni.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Bāliņš sauca uz kumeļa auļojoti.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Es tavs kaujinieks ar tērauda zobentiņ.
Ei, ei,
Ei, ei!
Viņa viņu ieraudzīj,
Zirgam leca mugurā.
Viņš tai teica  izvedīšu tevi pasaulē.
Neviens dzintars nespīdēj
Tā kā viņa bāliņam
Aizrikšoja abi divi tālumā.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Bāliņš sauca uz kumeļa auļojoti.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Es tavs kaujinieks ar tērauda zobentiņ.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Bāliņš sauca uz kumeļa auļojoti.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Es tavs kaujinieks ar tērauda zobentiņ.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Bāliņš sauca uz kumeļa auļojoti.
Māsiņ, nāc man līdz, māsiņ, nāc man līdz,
Es tavs kaujinieks ar tērauda zobentiņ.
Ei, ei!