Lēna Uguns

aiztek upes augšup kalnu galotnēs
pie sausiem krastiem izpeld saknes
un tas puisēns pats sev lūdza
ja tu paņem kaut ko atpakaļ kaut kad atnes

pienāk rīts no bērnības uz mājām
starp atmiņām jau brūklenāji aug
pāri zemes ceļam manas dzīves pēdas
cik ļoti mīļas un manējās
ir šīs bēdas

es tagad sildos
uz lēnas uguns

ēnas izkūp dzestra norimst tveice
mazliet remdena bet miera pilna sirds
atdziest valoda kas verdoši reiz teica
katrā ledājā ir dzirkstošs sākums
bet dedzinošas beigas