Zelts

Ja tu vari iemīlēties zeltā,
tu vari iemīlēties manī.
Kad guļu, es turu rokas
kā lāstam vai zvērestam krustus.
Es aizmirstu, kas kura labā strādā, -
mana kreisā soda, bet labā sargā.
Visi mani vārdi nomet ādu pa zvīņai,
un es neko, neko nevaru pateikt.
It kā tas ābols, kuru pasniedza Ādamam,
būtu visiem vīriešiem iesprūdis rīklē.
Manu atspulgu ūdenī patraucē viļņi,
un es sevi atkal izleju zeltā.
Kad tu runā, es reizē klausos un neklausos 
apburts es ļauju visam atraisīties.
Bet pats palieku satinies, kā tu neredzi  
tie neesam mēs, tā ir šī vieta.
Domāju, būtu labāk dzīvot Ēdenē
vai ēst īstenībai no rokas.