Dzejnieks

Es esmu strādnieks, rokos savā sirdī
Jau kuro gadu, dziļāk vēl un vēl
Pūš ļauni vēji no šīm dzīlēm pretī
Lai arī smagi trūdi kāpj, nav žēl

Jūs kliedzat - izracies viņš zemei cauri
Nē zemei nē, bet sirdij jau nu gan
Es zinu dzīvības šīs īsto vārdu
To izvaid krūts un izgārdz rīkle man

Lai mani vārdi nelidotu vējā
Lai ir mans veikums smagāks vēl un vēl
Kaut arī gadus pavadīju rokot
Neviena mirkļa nepaliek man žēl

Jūs kliedzat - izracies viņš zemei cauri
Nē zemei nē, bet sirdij jau nu gan
Es zinu dzīvības šīs īsto vārdu
To izvaid krūts un izgārdz rīkle man

Lai šķobās mute, dzejniekiem brēc sirdis
Tie nomiruši dzīvo vēl un vēl
Šīs sasarkušās vārdudarbu mutes
Man it ne nieka it nemaz nav žēl

Jūs kliedzat - izracies viņš zemei cauri
Nē zemei nē, bet sirdij jau nu gan
Es zinu dzīvības šīs īsto vārdu
To izvaid krūts un izgārdz rīkle man