Lakstīgala

Kur Gauja apmet loku
Un lokās līkumos,
Tur pašā upes krastā
Es sēžu vakaros.

Un noraugos pa straumei,
Kas ātri projām skrien,
Un vienkārši tāpatās
Sirds mana dzied arvien

Kā lakstīgala sirds mana dzied
Ik vakarus, kad saulīte riet,
Ik vakarus, kad saulīte riet,
Kā lakstīgala sirds mana dzied,
Kā lakstīgala sirds mana dzied,
Kā lakstīgala sirds mana dzied.

Es dzirdu putnu balsis,
Tā sēžot upmalā,
Un dungojot par dzīvi
Pati savā nodabā.

Un ko man vairāk vajag,
Vien upi, kurā plūst
Un sirdi, pilnu laimes,
Kas nekad neizzūd.

Un atkal klāt ir vakars
Un viss ir savādāk,
Jo blakus man ir Tava sirds,
Kas arī dziedāt māk.

Ko vēl es varu gribēt,
Ko vairāk vēlēties?
Ak, likteni, mans labais,
Tev gribu pateikties!