Ūdensnesējs

Bērnībā, kad spožs un apaļš mēness
Skaidrās naktīs dega uguns sārts
Vectēvs teica: mēness – ūdensnesējs
Nēšos ūdeni tev atnesīs

Bija prieks un bija mazliet baisi
Gaidīt vīru, kas no mēness kāps
Apņēmos – tam pati pretī došos
Tad pēc burvju ūdens malka slāps

Bērnu dienās sirds vēl nejauš to
Zudīs dienas dienu virpuļos
Paliks sirdī zaļās tēva mājas
Paliks spēks, ko ūdensnesējs dos

Tagad smaidot, atceros tos brīžus
Kuriem svešs bij' prātā reibums smalks
Kad no mēness, skaitot likteņsprīžus
Nāca vīrs, kam pieder brīnummalks

Gaišais ūdensnesējs nāk un nenāk
Šaubos es, vai sagaidīšu to
Tomēr skatos mēnesī kā senāk
Gaišas domas labus vārdus rod

Bērnu dienās sirds vēl nejauš to
Zudīs dienas dienu virpuļos
Paliks sirdī zaļās tēva mājas
Paliks spēks, ko ūdensnesējs dos

Bērnu dienās sirds vēl nejauš to
Zudīs dienas dienu virpuļos
Paliks sirdī zaļās tēva mājas
Paliks spēks, ko ūdensnesējs dos