Cielava

Savu meiteni es saucu par cielavu,
Jo viņai bija spārni.
Vismaz man tā likās.
Bet tad ...

Rīt viņa nāks -
Es naivi savam slieksnim meloju.
Rīt viņa nāks,
Bet atbild slieksnis auksts.

Vējš viņu sauks,
Vējš viņas gaišu vārdu nesīs.
Un jumtos putni teiks,
Cik viegli spārni tai -
Smejošai, skrejošai cielavai.

Sauc saukdams mājās cielavu
Vēl kamēr vakars, saule spīd.
Bet vēji atbild –
Akmenī, slēp savas acis akmenī.

Kāds dīvains laiks -
Es naktī saku savai pilsētai.
Birst zemes miers,
Bet mana roka salst.

Un vēji nes
Man acīs vakardienas pelnus.
Kāds dīvains mierīgs laiks.
Uz mūžiem pieder tai -
Smejošai, skrejošai cielavai.

Sauc saukdams mājās cielavu
Vēl kamēr vakars, saule spīd.
Bet vēji atbild –
Akmenī, slēp savas acis akmenī.

Savu meiteni es saucu par cielavu,
Jo viņai bija spārni.
Vismaz man tā likās.
Bet tie ar spārniem,
Tie dzīvo ļoti ātri.